“Ulmaņlaiki” daļai Latvijas sabiedrības ir bijuši un joprojām ir “zelta laikmeta” simbols. Paralēli šai populārajai versijai par starpkaru Latvijas pēdējiem pirmskara gadiem krājušies arī daudz kritiskāki vēsturnieku pētījumi. Tajos Kārlis Ulmanis izgaismots ne tikai kā talantīgs valstsvīrs, Latvijas patriots vai lauksaimnieku aizstāvis, bet arī kā vienpersonisks Vadonis autoritārā diktatūrā, tuvredzīgu lēmumu pieņēmējs tautsaimniecībā vai sabiedriskās dzīves unifikācijas – mākslīgi uzturēta “tautas vienotības” saukļa aizstāvis. Latvijas muzeju kopizstādē “Latvijas gadsimts” atainotas abas šīs Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma šķautnes.
Diskusijā tiks aplūkotas dažādas Latvijas dzīves jomas trīsdesmito gadu otrajā pusē gan Kārļa Ulmaņa politisko un saimniecisko ideju gaismā, gan arī raugoties uz tā laika kultūras un sabiedriskās dzīves, saimniecības, politisko realitāti. Laikrakstu virsraksti vēstīja, ka “atjaunotajā Latvijā uzgavilē latviskais”, pastāv “vienība valstī, pilsoņos un tautā”, pēc 1934. gada 15. maija arī “nacionālajai saimniecībai likti stipri pamati”. Taču kā realitātē izpaudās autoritārā režīma politika, kā to vērtēja sabiedrība? Kas patiesi bija Ulmaņa varas laika sasniegumi un kas – ne visai pārliecinoši mīti? Tāpat – vai iespējams piekrist apgalvojumiem, ka Ulmanis bijis “demokrātijas kapracis” un viņa režīms “1940. gada okupācijas pirmsākums”?
Diskusija notiks ikmēneša “Vēlo otrdienu” norišu cikla ietvarā.
