No 2018. gada 1. janvāra pašvaldības, kuru īpašumā ir neapbūvēta lauksaimniecības zeme, to var nodot nomā ar izpirkuma tiesībām uz laiku līdz 12 gadiem fiziskām personām, kurām īpašumā nav zemes. Teicāt, ka noteikumi, kuri tapuši pēc Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) iniciatīvas, pieņemti sen par vēlu. Kādā ziņā par vēlu?
Visos zemes reformu likuma grozījumos esam runājuši, ka jādod iespēja pašvaldībām uz vietas lemt, kā iedzīvotājiem, kuriem nebija mantojuma, palīdzēt tikt pie zemes īpašuma, jo, grozot normatīvos aktus, arvien sarežģītāk ir iegādāties zemi cilvēkiem, kuriem līdz šim nekas nepiederēja.
Šī nav jauna norma. Baltvācu atstāto zemi no valsts varēja izpirkt tikai caur nomu. Arī 90. gadu sākumā šāda norma pašvaldībām atļāva privatizēt objektus un dot tos nomā ar izpirkuma tiesībām. Pati biju pašvaldības vadītāja, un tā darījām, atbalstot uzņēmējus.
Jaunie noteikumi – sākot ar nomas līguma ceturto gadu, nomniekam ir tiesības nomāto lauksaimniecības zemi izpirkt – ļauj, pirmkārt, cilvēkiem vieglāk uzsākt saimniekot. Otrkārt, tā ir laba garantija, ka iedzīvotāji nodarbosies ar lauksaimniecību, jo vismaz trīs gadus jau būs saimniekojuši uz tās. Turklāt, ja izpilda noteiktos nosacījumus, nomas maksa tiek ieskaitīta izpirkuma maksā. Un ir iespēja, ka būs vēl viena iztikusi ģimene!
Cik stundu esam nosēdējuši Saeimas Tautsaimniecības komisijā, plosoties par dažādiem ierobežojumiem, lai zemi neuzpērk uzpircēji, lai pēc tam dārgi to pārdotu tālāk! Manuprāt, labs ierobežojums būtu visu zemi atsavināt caur nomu – kas strādā, tas arī var to izpirkt!
LPS doto iespēju vērtēja "kā lauku attīstības instrumentu, kas palīdzētu laukiem palikt apdzīvotiem, un cilvēki nesteigtos pamest lauku apvidu". Tendence pārcelties no laukiem uz pilsētām turpinās. Uz ko cerat?
Mēs neceram uz brīnumiem. Bet pirms 15 gadiem tiešām es cerēju, ka veidosim politiku, lai Latvijas laukos nodarboties ar lauksaimniecību būtu iespēja ne tikai lielsaimniekiem, bet arī ģimeņu saimniecībām, ka cilvēkiem būs iespēja pabarot savu ģimeni, kļūt iztikušiem. Bet aizgāja cita atbalsta politika, un man ir ļoti žēl, ka atbalstu vairāk saņēmuši lielsaimnieki. Ar likumu noteica, ka vienam īpašniekam var būt līdz 2000 hektāru (ha) lauksaimniecības zemes. LPS vienmēr ir teikusi, ka pilnīgi pietiktu ar 500 ha. Tad būtu vairāk ģimeņu, kuru saimniecības būtu vidēja lieluma. Būtu apdzīvotāki lauki, būtu piepildītas skolas un izmantota cita infrastruktūra. Par pamatlietām nerunājam, bet taisām dažnedažādas reformas. Cilvēkam vajag nopelnīt iztikšanu, un tad viņš tur arī dzīvo.
Piemēram, Austrijā dažās zemēs ir nolēmums, ka vairāk nekā 15% no zemes kopplatības nevar būt lielsaimnieku rokās, jo tad zūd apdzīvotība. Mums dažos vecajos pagastos ir vairs tikai viens, divi lauksaimnieki. Tas ir absolūti greizi. Un tad brīnāmies, ka lauki iztukšojas!
Vai nav tā, ka daudzi jau pārcēlušies no laukiem uz reģionu centriem vai ārzemēm, un vai šāds instruments vispār ir vajadzīgs?
Nē, visi vēl nav pārcēlušies. Ir pašvaldību atbalsts gan no maziem, gan lieliem novadiem, ka šāds instruments ir vajadzīgs. Bet, protams, to ieviešot ātrāk, tas būtu bijis daudz efektīvāks.
Turklāt ierosinājums nāk arī no jaunajiem zemniekiem. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs rīko konkursu "Laukiem būt", kurā piedalās jaunieši, kas studējuši vai vēl studē lauksaimniecību un grib atgriezties laukos. Viņi saka – vecākiem nav zemes, kuru atdalīt, un to nevar arī iegādāties, jo visu nopērk lielsaimnieki. Lūdzu, palīdziet mums! Izmaiņas ir atsaukšanās šiem jaunajiem cilvēkiem, kuri negrib braukt prom, bet vēlas palikt Latvijā. Tas ir viens mazs instruments, ar kura palīdzību varam noturēt vēl kādu jaunu ģimeni, kas redz, ka, saimniekojot laukos, var gūt ieņēmumus un dzīvot iztikuši.
Noteikums, ka tiem, kas grib nomāt neapbūvētu lauksaimniecības zemi, nevar būt īpašumā zeme, ir kompromisa lēmums, arī tāpēc, lai teritorijās būtu vairāk cilvēku, kuriem ir ienākumi.
Bet kas būtu jauno izmaiņu mērķauditorija? Vai tie, kas no pilsētas pārceltos dzīvot uz laukiem, vai arī tie, kas dzīvo reģionos uz vietas?
Tie būtu jauni cilvēki, kas beidz arodskolu, tehnikumu vai augstskolu. Jaunas ģimenes, kuras ar bērniem no ārzemēm grib atgriezties Latvijā. Tādas ir. Tad uzreiz nav jāmaksā lielas summas, lai iegūtu īpašumā zemi.
Bet joprojām virziens ir izbraukt no Latvijas, nevis braukt atpakaļ.
Lai vai kā – šī ir maza, bet tomēr iespēja pagriezt šo virzienu otrādi.
Labi, tagad ir iespēja ar laiku īpašumā iegūt zemi. Bet ko lai audzē, jo arī pārdot nav tik vienkārši?
To gan neviens cits uzņēmēja vietā neizdomās. Tas ir jāizdomā pašam, jāaudzē tas, kas ir vajadzīgs un ar ko var ieiet tirgū. Jākooperējas! Ir pašvaldības, kas palīdz uzsākt saimniekošanu. Divas pašvaldības nāca pretī maziem uzņēmējiem un apmaksāja Rīgas Centrāltirgū stendu. Bet, piedodiet, nebija, kas katru dienu nodrošina produkciju, tāpēc stendu nācās slēgt.
Pašvaldības palīdz atvērt mājražotāju veikalus, sākotnēji palīdzot ar finansējumu un ēkām. Ir pozitīvi piemēri, piemēram, Jelgavas, Kuldīgas novadā.
Ir pašvaldības, kas izsludina projektu konkursus biznesa uzsākšanai.
Arī iepirkumos pašvaldības vairāk gribētu redzēt savējos. Bet uzņēmējiem ir jābūt gataviem ražot vairāk, ne katrreiz skatīties, ka ir izdevīgāk nopārdot dārzeņus uzpircējam, jo cena labāka, lai gan ar pašvaldību iepirkumā noslēgts ilgtermiņa līgums vairākus gadus uz priekšu, tiesa, varbūt par nedaudz mazāku cenu. Labi, šajā reizē būsi uzvārījies, bet zini, ka vairāk līguma nebūs. Un ko darīt pašvaldībai, pēc dārzeņiem iet uz "Maxima"?
Līdz šim, ja nomāja zemi no pašvaldības, nomniekam nebija pirmpirkuma tiesību. Vienīgais pārdošanas veids ir izsole. Kas notiek ar šiem vecajiem nomas līgumiem, vai tos var pārslēgt tā, lai turpinātu nomāt šo zemi jau ar izpirkuma tiesībām?
Noma nav šķērslis! Tie, kas nomā zemi, var pieteikties uz zemes nomu ar izpirkuma tiesībām, ja pašvaldība lemj un izsludina pieteikšanos.
Nomas maksa zemei ar izpirkuma tiesībām noteikta 4,5% no zemes kadastrālās vērtības gadā, bet, ja to nomā bez izpirkuma tiesībām, tā ir 1,5%.
4,5 % ir diskusijā pieņemta maksa. Jaunie noteikumi nosaka, ka kadastrālā vērtība visu nomas termiņu nemainīsies. Turklāt samaksātā nomas maksa tiks ieskaitīta izpirkuma maksā.
Pēc Valsts zemes dienesta datiem, vislielākās lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības ir Latgales puses pašvaldībām – Daugavpils, Rēzeknes, Krāslavas, Dagdas, Ilūkstes novadā. Tātad vairāk būtu jābrauc uz Latgali, jo tur ir brīva zeme. Turklāt vēl liels bezdarbs, un, pēc statistikas, tas ir reģions, no kura uz ārzemēm ir aizbraukuši visvairāk cilvēku.
Zinu jaunās ģimenes, kas ir atgriezušās arī Latgalē, audzē dažādas kultūras, arī melones un arbūzus. Kāda meitene, pabeigusi Jelgavas Lauksaimniecības universitāti, tagad nodarbojas ar stādu un zaļumu audzēšanu. Tiesa, viņa nevarēja izmantot jaunās iespējas, bet esmu pārliecināta – par tām būtu bijusi ļoti priecīga. Laukos ir jauni cilvēki un viņus gaida!
Latgales bezdarbu vajag analizēt mazliet citādi. Šajā reģionā ir daudz mazo saimniecību. Ja uz viena vārda ģimenē ir reģistrēta saimniecība, tad otrs varbūt ir bezdarbnieks un saņem arī atbalstu no pašvaldības.
Cilvēki no valsts ir aizbraukuši, pārsvarā no reģioniem. Tātad pašvaldībām arī vajadzētu būt kaut kādā mērā atbildīgām par tiem 200 000 vai 300 000 iedzīvotāju, kas ir prom. Ne tikai valsts, bet arī pašvaldības uz vietas ir tās, kas ar cilvēkiem runā.
Jā, tā visiem liekas, ka vienīgās atbildīgās ir pašvaldības, tikai tos instrumentus izņem no vietējās varas rokām. Iedzīvotāji jau nekur citur nedzīvo kā pašvaldību teritorijās. Un valstij nav iedzīvotāju un teritorijas, ārējo robežu sargā NATO!? Man kā pašvaldību cilvēkam jau 30 gadus ļoti griež ausīs, ka atbildīgai jābūt pašvaldībai, jo, redziet, valsts jau visu dara, bet pašvaldības nenotur iedzīvotājus un viņi brauc prom. Tad paanalizējiet: jebkurā Eiropas Savienības (ES) fondu periodā atbalstām reģionu centrus, republikas nozīmes pilsētas – atbalstām lielos. Un tad gribam, lai pašvaldība notur. Kā lai notur cilvēkus nabadzībā? Sociālais pabalsts ir pazemojoši darbspējīgiem cilvēkiem. Ar to teritorijā nevar noturēt cilvēkus. Var noturēt tikai tad, ja atbalsta politika ir atbalstīt uzņēmējdarbības uzsākšanu, infrastruktūru , lai var izbraukāt, jo pa ceļu, pa kuru pa dubļiem ir jāizbrien, ... Bija viens vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, ekonomists, kurš teica – kāpēc reģionos jātaisa labi ceļi, cilvēki pa tiem brauks ārā. Nē, cilvēki izbrien pa dubļiem ārā un negrib brist atpakaļ!
Ir jāatbalsta, lai uzņēmējiem būtu izdevīgi attālāk no reģionu centriem veidot uzņēmējdarbību, piesaistīt darbaspēku. Un tas atkal ir nokavēts – vismaz gadus 15.
Bet pašvaldībām vienmēr tiek pārmests, ka tās nerūpējas par uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā, bet cīnās par iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) un nekustamā īpašuma nodokli (NĪN).
Bet tā ir mūsu nauda pašvaldību funkciju izpildei! 100% NĪN ienāk pašvaldības budžetā. Un tad cīnāmies katru gadu par IIN procentu. Agrāk bija 100%, tagad – 80%. Ir jāveic arī valsts deleģētie uzdevumi, kam parasti naudu līdz iedot aizmirst.
Bet varbūt vajadzētu cīnīties par kādu uzņēmējdarbības atbalsta instrumentu pašvaldībām?
Domājat, necīnāmies? Pēc administratīvi teritoriālās reformas lielākā daļa pašvaldību saņem dotāciju no citām pašvaldībām.
Finanšu ministrija budžetu pašvaldībām izrēķina tik, cik pienākas funkcijām, nevis attīstībai. Neviens cents attīstībai netiek ieplānots. Ja var atlicināt no funkciju naudas, tad var kaut ko jaunu atļauties.
Eiropas nauda nekad visā Latvijas teritorijā nav bijusi pieejama. Šie līdzekļi, kas ir vienīgais investīciju avots, tiek noteikti kā atbalsts nozarēm, nevis prioritātēm katrā pašvaldībā. Pirms dažiem gadiem parēķinājām, cik ir ienākusi atbalsta nauda uz vienu iedzīvotāju pašvaldību teritorijās. Varat trīs reizes minēt, kas bija lielākais valsts investīciju un Eiropas Savienības (ES) atbalsta instrumentu saņēmējs no 1994. līdz 2007. gadam!?
Ventspils.
Nē, ne Ventspils un ne Rīga. Tā bija Krāslavas pilsēta bez lauku teritorijas. Tas ir tāpēc, ka investīcijas nav pieejamas prioritāro mērķu realizēšanai, bet valsts investīcijas sadalīja politiski, ES atbalsta instrumenti – pēc nozaru principa, un vēl noteikti kritēriji, lai daļa teritorijas pat nevar startēt projektos, kas ir nepareizi.
Atsevišķās pašvaldībās ceļ peldbaseinus, būvē takas uz jūru par pusmiljonu eiro ES līdzekļu. Bet kur būs darbvietas?
Piemēram, ļoti cīnījāmies, lai pašvaldībām būtu līdzekļi no Eiropas Sociālā fonda un ļautu organizēt sociālo uzņēmējdarbību, jo neviens cits to nedara. Bet politiskā griba bija tāda, ka to var darīt uzņēmēji. Tas, manuprāt, ir nepareizi, jo uzņēmējam ir jāgūst peļņa. Bet sociālā uzņēmuma princips ir nodarbināt cilvēkus, veidot pakalpojumus, kuru uz vietas trūkst. Jāstrādā, protams, ir veiksmīgi, ar peļņu, bet to nekad nesadala uz galviņām, bet liek jaunu pakalpojumu, veidu attīstībā, infrastruktūras uzlabošanā.
Kāpēc pašreizējie uzņēmēji līdz šim nav nodarbojušies ar šīm lietām? Tāpēc, ka tas nav uzņēmējam interesanti. Vēl – to varēs darīt biedrības, kam jāveido komercsabiedrība.
Vai varat nosaukt kādu sociālās uzņēmējdarbības veidu, ar ko pašvaldības labprāt nodarbotos?
Piemēram, teritorijā trūkst vietējo pārtikas produktu valsts un pašvaldības ēdināšanas iestādēs. Sociālais uzņēmums izaudzētu, uzglabātu, konservētu, sagatavotu pusfabrikātus, ja būtu tāda vajadzība.
Vēl viens veids būtu vienoties ar apkārtējiem uzņēmumiem, ka sociālajā uzņēmumā strādājošie veic kādus konkrētus gabaldarbus. Kocēnu novads plānoja, ka teritorijā dzīvojošie cilvēki ar īpašām vajadzībām, kuri nevar diendienā strādāt, piemēram, rūpnīcā, to varētu darīt sociālajā uzņēmumā.
Tādējādi reālu instrumentu attīstības un uzņēmējdarbības uzsākšanas atbalstam pašvaldību rokās ir ļoti maz.
