Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ar prokūras un parastās komercpilnvaras palīdzību komersants var piešķirt trešajai personai pilnvaras veikt komercdarbību, slēgt darījumus un citas ar komercdarbību saistītas darbības komersanta vārdā.
LV portāla infografika
Komerclikuma 34.pantā ir noteikts, ka "prokūra ir komercpilnvara, kas piešķir prokūristam tiesības komersanta vārdā slēgt darījumus un veikt citas ar jebkuru komercdarbību saistītas tiesiskās darbības, ieskaitot visas procesuālās darbības tiesvedības gaitā (prasības celšana, izlīgums, tiesas nolēmumu pārsūdzēšana u.tml.)".
Savukārt parastās komercpilnvaras nosacījumi ir noteikti 40.pantā, "ja komersants, neizdodot prokūru, pilnvaro kādu citu personu viņa vārdā veikt komercdarbību, slēgt ar komersanta veikto komercdarbību saistītus noteikta veida darījumus vai arī slēgt ar komersanta veikto komercdarbību saistītus atsevišķus darījumus, tāda parastā komercpilnvara attiecas uz visām tiesiskajām darbībām, kas parasti ir vērstas uz šādas komercdarbības veikšanu vai šādu darījumu slēgšanu".
"Komersants var brīvi izvēlēties savu uzticības personu, kam piešķirt noteiktu pilnvaru apjomu."
Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta Komerctiesību nodaļas juriskonsults Aivars Latkovskis norāda, ka atbilstoši Komerclikuma 8.panta piektās daļas 1.punktam par prokūristu var būt jebkurš cilvēks, proti, jebkura rīcībspējīga fiziska persona. Savukārt parastajai komercpilnvarai ne Komerclikumā, ne Civillikumā nav paredzēti ierobežojumi, tāpēc arī parasto komercpilnvaru var izdot jebkurai rīcībspējīgai fiziskai personai. Ņemot vērā minēto, prokūras vai parastās komercpilnvaras izdošana nekādā veidā nav ierobežota tikai ar komersanta darbinieku loku. Proti, komersants var brīvi izvēlēties savu uzticības personu, kam piešķirt noteiktu pilnvaru apjomu.
Kādos gadījumos izdot prokūru un kādos parasto komercpilnvaru?
A.Latkovskis skaidro: lai izprastu, kādos gadījumos ir izdevīgāk izdot prokūru, bet kādos – parasto komercpilnvaru, ir jāizprot šo divu tiesību institūtu tiesiskās atšķirības. Būtiskākā prokūras atšķirība ir apstāklis, ka prokūras izdošana ir jāpiesaka ierakstīšanai Komercreģistrā. Saskaņā ar Komerclikuma 12.pantu Komercreģistra ieraksti ir saistoši, tāpēc, ja prokūrists ir ierakstīts Komercreģistrā, nevar celt ierunas par to, ka šī persona nav prokūrists. Prokūrai ir plašs pilnvarojuma apjoms, turklāt šis pilnvarojuma apjoms attiecībā uz trešajām personām ir noteikts ar likumu. Pret trešo personu darbojas tikai likumā noteiktie prokūras ierobežojumi, piemēram, Komerclikuma 34.panta otrajā daļā ietvertā "nekustamā īpašuma klauzula" un Komerclikuma 36.panta trešajā daļā ietvertā filiāles prokūra, ja filiālēm ir atšķirīgas Komercreģistrā ierakstītas firmas. Tas nodrošina augstu trešo personu aizsardzības pakāpi, jo prokūrists var gandrīz neaprobežoti uzstāties komersanta vārdā. Vienlaikus komersants var ierobežot prokūrista pilnvaru apjomu, taču šie ierobežojumi saista tikai pašu prokūristu, bet ne labticīgu trešo personu. 1
Lai izdotu prokūru, ir jāvēršas Uzņēmumu reģistrā un jāaizpilda īpašas formas veidlapa. Ir jāsamaksā valsts nodeva desmit latu apmērā un maksa par publikāciju oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" – astoņi lati. Informāciju par prokūras izdošanu ieraksta Komercreģistrā. Tas nozīmē, ka par prokūras izdošanas patiesumu ir iespējams viegli pārliecināties un nevar rasties pārpratumi, vai prokūra konkrētajai personai ir piešķirta, vai nav. Turklāt Komerclikuma 37.pants paredz, ka prokūristam ir pienākums norādīt, uz kāda tiesiska pamata prokūrists darbojas, dokumentos savam parakstam pievienojot norādi uz prokūras esamību - prokūrists, p.p., per procura.
"Ja komersants grib pilnvarot personu veikt tikai kādu atsevišķu tiesisku darbību, lietderīgāk ir izdot parasto komercpilnvaru."
A.Latkovskis norāda, ka parastā komercpilnvara ir elastīgāka tieši komersanta, nevis trešās personas interesēs. Parastā komercpilnvara atšķirībā no prokūras netiek ierakstīta Komercreģistrā, tāpēc trešās personas aizsardzība ir vājāka, bet pastiprinās komersanta aizsardzība. Vienlaikus tas nozīmē, ka no trešo personu vai komersanta darījumu partneru viedokļa prokūra ir uzticamāks pilnvarojuma veids, jo vairāk pasargā viņu intereses labticīguma gadījumā. Komerclikumā parastajai komercpilnvarai ir paredzēti plašāki likumiskie ierobežojumi. Komercpilnvaru var izdot ne tikai likumiskie, bet arī līgumiskie pārstāvji, t.sk. prokūrists var izdot parasto komercpilnvaru vai pat komercpilnvarnieks, ja šāda tiesība noteikti ir piešķirta (Komerclikuma 44.pants). Turklāt atbilstoši Komerclikuma 35.panta pirmajai daļai prokūru nevar iegūt ar klusēšanu, jo tas nav "noteikts gribas izteikums". Savukārt parastās komercpilnvaras izdošana var notikt arī klusējot, kas izriet no Civillikuma 2290.panta.
Parastā komercpilnvara piešķir tiesības rīkoties tikai komersanta veicamās komercdarbības ietvaros. Proti, ja nav sevišķi noteikts, tad atšķirībā no prokūras parastā komercpilnvarnieka rīcība ir ierobežota ar attiecīgā komersanta parasti veicamajiem darījumiem. Atbilstoši Komerclikuma 39.panta otrajai daļai prokūra atšķirībā no parastās komercpilnvaras paliek spēkā pat pēc individuālā komersanta nāves. Vienlaikus prokūras izdošana ir piesakāma ierakstīšanai Komercreģistrā, tāpēc ar prokūras izdošanu ir saistītas papildu darbības un izdevumi, t.sk. valsts nodeva par ieraksta izdarīšanu un maksa par izsludināšanu.2 Līdz ar to parastās komercpilnvaras izdošana ir salīdzinoši "lētāka" un vienkāršāka nekā prokūras izdošana, uzsver A.Latkovskis.
Ņemot vērā minēto, prokūras vai parastās komercpilnvaras izdošana pēc būtības ir subjektīvi atkarīga no komersanta ieskatiem, kas konkrēto tiesisko attiecību ietvaros ir lietderīgāk, ievērojot prokūras un parastās komercpilnvaras tiesiskās atšķirības. Vienlaikus, ja komersants grib pilnvarot personu veikt tikai kādu atsevišķu tiesisku darbību vai uz īslaicīgu laika posmu, vai arī pilnvarot uz šauru tiesisko darbību jomu, tad pieļaujams, ka lietderīgāk ir izdot parasto komercpilnvaru, skaidro A.Latkovskis.
Vai komersantam ir iespējams labot ar prokūru vai parasto komercpilnvaru izdotus lēmumus?
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors Aigars Strupišs skaidro: tas, vai komersantam ir iespējams labot ar prokūru vai parasto komercpilnvaru izdotus lēmumus, ir atkarīgs no situācijas, bet, ja uz šādu lēmumu ir paļāvusies labticīga trešā persona, tad mainīt kaut ko var tikai ar šīs personas piekrišanu.
"Komersants var jebkurā brīdi izbeigt prokūru vai parasto komercpilnvaru un pieņemt „pareizos” lēmumus."
Savukārt A.Latkovskis norāda, ka prokūra un parastā komercpilnvara ir tikai modificēti civiltiesisko pilnvarojumu veidi. Prokūras un parastās komercpilnvaras regulējums Komerclikumā ir uzskatāms par speciālo attiecībā pret Civillikuma noteikumiem par vietniecību un pilnvarojumu. Civillikuma 1515.pantā ir noteikts, ka gadījumā, ja kāds darbojas atklāti kā otra vietnieks, t.i., noslēdz līgumu tieši viņa vārdā, nepārkāpdams savas varas robežas, tad līgums pienākumu un tiesību ziņā saista tieši pašu atvietojamo. Savukārt, ja vietnieks pārkāpis viņam piešķirto varu vai ja viņam nemaz nav bijis vietnieka īpašību, tad otrs līdzējs var vērst savus prasījumus tikai pret viņu, ja vien atvietojamais nav vēlāk līgumu apstiprinājis. Proti, no vispārējām civiltiesībām izriet, ka trešajām personām (otram līdzējam) ir jārēķinās ar iekšējiem pārstāvības varas ierobežojumiem, ko pārstāvamais noteicis pārstāvim. Savukārt komerctiesībās pārstāvības varas apjoms tiek precīzi noteikts Komerclikumā, tāpēc prokūras un parastās komercpilnvaras iekšējās pārstāvības ierobežojumi trešajām personām nav saistoši.3 Līdz ar to komersants nevar "labot" prokūrista vai parastā komercpilnvarnieka izdotos kļūdainos lēmumus attiecībā pret labticīgām trešajām personām. Vienlaikus saskaņā ar Komerclikuma 39.panta pirmo daļu un Civillikuma 2312.pantu komersants var jebkurā brīdi izbeigt prokūru vai parasto komercpilnvaru un pieņemt "pareizos" lēmumus. Tomēr arī šajā gadījumā tiek aizsargātas labticīgas trešās personas, kas paļāvās uz prokūrista vai parastā komercpilnvarnieka iepriekš kļūdaini pieņemtajiem lēmumiem.
Sods par pilnvaru pārkāpšanu
A.Latkovskis skaidro, ka komerctiesības ir komersantu speciālās civiltiesības. Savukārt prokūra un parastā komercpilnvara ir civiltiesiskās pilnvaras modificētās versijas, kas pielāgotas komercattiecību vajadzībām, tāpēc arī prokūras un parastās komercpilnvaras gadījumā ir piemērojami Civillikuma noteikumi, t.sk. par atbildību. Līdz ar to attiecībām starp komersantu un tā pilnvarotajām personām (prokūristu un parasto komercpilnvarnieku) ir piemērojami vispārējie civiltiesību noteikumi, jo Komerclikumā atbildības jautājumi nav paredzēti. Civillikuma 2295.pantā noteikts, ka pilnvarnieks darbojas, izpildot viņam doto uzdevumu, ar lielāko rūpību, un viņš atbild pilnvarotājam par katru neuzmanību. Savukārt atbilstoši Civillikuma 2297.pantam par nejauša gadījuma sekām pilnvarnieks atbild tikai tad, kad viņš noteikti uzņēmies risku. Pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas, un viņam jārīkojas vispirms pēc pilnvarotāja norādījumiem (Civillikuma 2300.pants). Ja tiek pārkāptas prokūrā vai parastajā komercpilnvarā noteiktās tiesības, t.sk. "iekšējie" ierobežojumi, tad komersantam ir tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību. Proti, pamatā "sods" personai, kura pārkāpj pilnvarojumā noteiktās tiesības, atbilstoši Civillikuma 1779.pantam ir civiltiesiskā atbildība jeb zaudējumu atlīdzības pienākums, kur tiesa Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izvērtē zaudējumu esamību un apmēru.
Turklāt A.Strupišs norāda, ka civiltiesiski tā ir zaudējumu atlīdzība un pilnvarojuma atsaukšana. Noteiktos apstākļos var būt arī krimināltiesiskā atbildība, piemēram, krāpšana, piesavināšanās, pilnvaru ļaunprātīga izmantošana un pārsniegšana, nolaidība, neatļauta labumu pieņemšana u.tml.
1Strupišs A. Komerclikuma komentāri. A daļa. Komercdarbības vispārīgie noteikumi (1.-73.pants). [B.v.]: "A. Strupiša juridiskais birojs" SIA, 2003, 152.-167.lpp.; skatīt arī: Neimanis J. Prokūras tiesību apjoms. Jurista Vārds, 03.07.2007., Nr.27(480). Strupišs A. Par veiksmīgu Komerclikumu Latvijā, Jurista Vārds, 24.10.2000., Nr.32, 31.10.2000., Nr.33.
2Ministru kabineta 2007.gada 20.februāra noteikumu Nr.140 "Noteikumi par ierakstu izdarīšanas Uzņēmumu reģistra žurnālā un Komercreģistrā, kā arī iesniedzamo dokumentu reģistrēšanas valsts nodevu" 9.4.apakšpunkts un Ministru kabineta 2002.gada 27.decembra noteikumu Nr.599 "Noteikumi par Komercreģistra ierakstu izsludināšanas izmaksu apmēriem un iekasēšanas kārtību" 4.punkts.
3Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2007, 285.lpp.
