Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Menģelsone norāda, ka meža nozare izceļas arī nodarbinātības ziņā - tajā strādā 24 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. 70 tūkstošiem pamatnodarbošanās ir cita, bet peļņu tie gūst arī no saviem mežiem. Kopumā Latvijas meži ir ienākumu avots katrai piektajai ģimenei.

L.Menģelsone uzskata, ka svarīgi šīs nozares aspekti ir izglītība, darbaspēks un eksports. Tā kā meži vienmērīgi pārklāj visu valsts teritoriju, tas pozitīvi ietekmē nodarbinātību un ļauj nozarei ieņemt līderpozīciju cilvēku noturēšanā Latvijā.

Nozarei nepieciešami labi sagatavoti speciālisti, kas izgājuši praksi un stažējušies uzņēmumos. Pašlaik tikai 54% attiecīgo izglītības programmu absolventu strādā meža nozarē.

Kā efektīvāk mežsaimniecībā izmantot zemi?

Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultātes dekāns Dagnis Dubrovskis uzsver, ka Latvijas zeme ir valsts pastāvēšanas un tautas labklājības pamats un valsts attīstība atkarīga no zemes efektīvas izmantošanas. Ar meža zemes izmantošanas efektivitāti jāsaprot:

• tīrie ienākumi no platības vienības;
• tirgū pieprasītas koksnes daudzuma saražošanas iespējas;
• labi atalgotu darbavietu skaits;
• iespējami vairāk sekvestrēta oglekļa;
• maksimāla bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

D.Dubrovskis atzīst, ka šobrīd aprēķinātā meža kapitāla vērtība ir balstīta tikai uz koksnes resursu ieguves potenciālu. Saimnieciski izmantojamos mežos bez ierobežojumiem tie ir ap 3 miljardiem latu. Mērķtiecīgi saimniekojot, šo kapitālvērtību ir iespējams palielināt 2,5 reizes.

Ciršanas apjomi atbilst ilgtspējīgai pieejai, un meža resursi netiek pārtērēti, tomēr svarīgi ir saprast, kas cērtams nākotnē. Pēdējos gados Latvijā vidēji cērt 12-13 kubikmetrus koksnes gadā, bet var cirsts pat 15-16 kubikmetrus gadā. Šādā apjomā var turpināt izstrādāt 120 gadus, nemazinot vērtību un paliekošās koksnes krājas apjomus.

Problēmu rada tas, ka mīkstajiem lapu kokiem Latvijā nav pietiekama noieta tirgū un līdz ar to ir uzkrāti 81,16 miljoni kubikmetru apšu un baltalkšņa audzes, kas atbilst 10% no kopējās meža platības. D.Dubrovskis vērš uzmanību uz to, ka ir uzkrājušās mīksto lapu koku audzes, kuras novācot būtu iespējams atbrīvot zemi daudz produktīvāku audžu veidošanai. Lapu koki varētu būt potenciāls enerģētiskās koksnes ražošanai, un šis potenciāls Latvijā netiek izmantots.

Skuju koku ciršanas apjoms šobrīd ir sasniedzis aptuveno maksimālo slieksni ilgtspējīgai meža izmantošanai, un tuvākajā termiņā ciršanas apjomu palielināt nebūtu vēlams. Skuju koki pamatā atrodas valstij piederošajos mežos, un arī meža atjaunošanas apjomi tur ir ievērojami lielāki. Savukārt privātajos mežos ar skuju kokiem apmežo tikai nepilnus 20 procentus.

Resursu saglabāšanas un atjaunošanas ceļš

Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss uzsver: pastāv mīts – man ir mežs, un es to atstāšu saviem mazbērniem. Ja vajadzīgajā vecumā mežu neizstrādās, tad vienīgais, kas paliks, ir malkas audze. Tas nozīmē, ka efektīva mežu izmantošana ir pašu īpašnieku atbildība.

D.Dubrovskis norāda: Latvijas mežos atjauno 59% platības ar lapu kokiem un 41% ar skuju kokiem, bet kokrūpniecības pieprasījums šobrīd ir 75% skuju koki un 25% lapu koki. Tātad - vajadzīga diskusija par valsts atbalstu mākslīgas meža atjaunošanas veicināšanai. Tas palielinātu arī nodarbinātību valsts reģionos, jo 10 tūkstoš  hektāru izcirtumu mākslīga apmežošana varētu radīt 496 pilna laika darba vietas.

Latvijā nav bijis pietiekams jaunaudžu košanas apjoms, un tās ir uzkrājušās apmēram 150 000 ha kopplatībā. Ir nepieciešams veikt neatliekamu jaunaudžu kopšanu, kas papildus varētu nodrošināt 1040 sezonas (2 mēneši gadā) darba vietas.

D.Dubrovskis uzskata, ka lielākā problēma ir valsts atbalsta lauksaimniekiem saņemšanas nevienlīdzīgie noteikumi. Tāpat liela ietekme ir arī dabas aizsardzības prasību ievērošanai: ja meža teritorijā atrodas aizsargājamas platības, kuras nedrīkst apsaimniekot, īpašnieki ir zaudētāji, jo kompensācijas ir mazākas par iespējamiem ienākumiem no saimnieciskās darbības. Tādēļ jāizvērtē dabas aizsardzības izmaksas un jāveido godīga kompensācijas sistēma.

Kā attīstās kokrūpniecība

K.Klauss norāda: lai attīstītos kokrūpniecības nozare, vajadzīgas četras lietas:

• izejvielas;
• kvalificēts darbaspēks;
• efektīva un produktīva tehnika un tehnoloģijas;
• saražoto produktu noieta kanāli.

Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors uzsver: pastāv nepamatots pieņēmums, ka tiek izvests lietaskoks, tam nepievienojot vērtību šeit, Latvijā. Taču 95% koka vērtīgākās daļas – zāģbaļķu – jau šobrīd tiek pārstrādi Latvijā. Arī lielāko daļu apses apstrādā uz vietas, turklāt rūpnīcās kas nebūt nav zema līmeņa.

Šobrīd tiek izvesti 75% koksnes, 2% izmanto mājsaimniecībām Latvijā, bet 23% - tālākai apstrādei. Tātad ir potenciāls turpināt attīstīt pārstrādi.

K.Klauss atzīst, ka kokrūpniecībā pieaug kvalificēta darbaspēka loma. Pēc Nodarbinātības valsts aģentūras datiem, 2012.gada 31.maijā no 924 bezdarbniekiem, kuri iepriekš strādājuši par kokapstrādes operatoriem, tikai 11 cilvēkiem ir atbilstoša izglītība. Starp tiem ir tikai trīs programmvadības kokapstrādes operatori. Daudz vairāk darbinieku pensionējas nekā nāk klāt. Tas savukārt ir signāls uzņēmumiem, ka jādomā par darbaspēka ieņēmumu palielināšanu, lai strādājošie nepamestu valsti.

Kā būtisku nozares attīstības priekšnoteikumu K.Klauss min partnerību ar valsti, norādot vairākus sadarbības virzienus, kurus pilnveidojot varētu sasniegt ievērojamus rezultātus. Piemēram, mērķtiecīgi izstrādāt tādus valsts un pašvaldības iepirkumu konkursus, kuros var mēģināt piedalīties Latvijas ražotāji.

Ir nepieciešams saprast, ka esošās kokrūpniecības bāzes konkurētspējas saglabāšana ir tikpat svarīga kā jaunu uzņēmumu, produktu, tirgus apgūšana. Pēc kokrūpnieku domām, Eiropas Savienības fondu būtisku atbalsta daļu vajadzētu novirzīt ne tikai jaunu produktu ražotņu attīstībai, bet arī esošo rūpnīcu konkurētspējas celšanai. Vienas konkurētspējīgas darba vietas izveide no nulles amatniecībā izmaksā dažus tūkstošus latu, bet mazāk kapitālietilpīgās nozarēs – sākot no 35 000 latu. Savukārt vidējā kokrūpniecības uzņēmumā - sākot no 50 000 latu, bet liela mēroga projektos – no 200 000 latu.

Lai arī šī gada pārdošanas rezultāti pārsniedz pagājušā gada rādītājus, K.Klauss norāda, ka ir vismaz trīs veicamie uzdevumi:

• Latvijas un nozares tēla celšana;
• mērķtiecīgs atbalsts uzņēmuma atpazīstamības palielināšanai starptautiskos tirgos;
• palīdzība "nobriedušiem" uzņēmumiem pāriet no bezzīmola tirdzniecības kanāliem uz tirgiem, kur liela nozīme tiek piešķirta nemateriālām vērtībām.

Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors atzīst, ka kokrūpniecības nozare, protams, ir spējīga attīstīties arī bez valsts atbalsta, taču daudz lēnāk. Pēc optimistiskām prognozēm, veiksmīgi sastrādājoties ar valsti, apmēram 10 gadu laikā kokrūpniecības nozares jaudu varētu palielināt uz pusi.

Koks – produkts ar neierobežotām iespējām

Meža un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta direktors Andrejs Domkins stāsta, ka koksnes produktu pielietošanā tiek rasti arvien jauni veidi. Pieaug "zaļās" domāšanas popularitāte, un tā ir aktuāla arī galvenajā koksnes izmantošanas tirgū - būvniecībā. Šobrīd pasaulē koksne iekaro nopietnu nesošo konstrukciju tirgus daļu. Pateicoties tam, ka Latvijā ir modernas zāģētavas, no koka var izzāģēt tieši to materiālu, kas kokam dod vislielāko vērtību. Latvijā sāk veidoties arī nopietna līmēto materiālu ražošana.

A.Domkins norāda, ka produktu attīstībā kā svarīgs izejmateriāls ienāk otrreizējā koksne. Šo procesu dēvē par kaskādveida izmantošanu. Arī Latvijā ražo tādus produktus kā, piemēram, terases dēļi, kas top no koksnes un PET pudelēm.

Sākot no ciršanas atliekām līdz baļķim, biomasas pievienotā vērtība ir ļoti būtiska, un tas nosaka koksnes konkurētspēju globālajā materiālu tirgū. Ieguvumi no koksnes pievienotās vērtības ir vairāk darbavietu, kā arī lielāka vērtība un mazākas pārvadājumu izmaksas uz vienu kubikmetru. Svarīgi, ka veidojas jauni uzņēmumi un vērtība tiek radīta reģionos.

A.Domkins vērš uzmanību uz to, ka pastāv plaisa starp veiksmīgu pētniecību un inovāciju reālu ienākšanu tirgū. Inovāciju ieviešana no uzņēmēja prasa pastāvīgas izmaksas, un - jo lielāka inovācija, jo dziļāka plaisa jāpārvar. Tādēļ būtu nepieciešami finanšu instrumenti, ar kuriem, nepārkāpjot privātas konkurences robežas, sniegt atbalstu inovāciju ieviešanai.

Meža nozares vieta Latvijas industriālajā politikā

Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts atzīst, ka Latvijas ekonomika atgūstas, lielā mērā pateicoties meža nozarei, kuras pamats ir eksports. Kā īpašu panākumu ministrs uzsver divus strauji augošus virzienus. Viens – tādas apakšnozares kā finiera, saplākšņa, plātņu ražošana, otrs – koka izstrādājumu ražošana.

D.Pavļuts uzsver, ka Ekonomikas ministrija cenšas radīt nepieciešamos priekšnoteikumus, stimulus, investīciju instrumentus un vides nosacījumus, lai sekmētu pievienotās vērtības kāpumu, eksporta sarežģītības un produktivitātes pieaugumu, kas rezultējas uzņēmēju un darba ņēmēju labklājībā.

Taču tas var tikt realizēts tikai ciešā vairāku ministriju (EM, IZM, VARAM) sadarbībā. Tāpat EM gatava sarunām ar nevalstisko sektoru un biznesa struktūrām, lai noteiktu nozares nākotnes attīstības virzienu.

Līdz šim līdzekļu novadīšanā līdz komersantam ir dominējusi grantu jeb projektu konkursu sistēma. Tomēr tai ir trūkumi: konkursi ir samērā neregulāri un grūti paredzami, bieži projekti tika izstrādāti tikai tāpēc, lai apgūtu fondus. Ministrs skaidro, ka ir iecere virzīties no grantos balstītas sistēmas uz sistēmu, kas paredzētu sabiedriskā labuma pieeju. Piemēram, ja problēma ir darbaspēka trūkums, tad nav jādod nauda konkrētam uzņēmumam darbinieku pārkvalificēšanai, bet jāuzlabo arodapmācības sistēma, lai tā spēj piedāvāt vajadzīgo darbaspēku.

D.Pavļuts norāda: Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un arī pasaules tirdzniecības asociācijas dalībniece, tomēr līdzīgi kā citas valstis, arī Latvija var saprātīgi un gudri sekmēt savu interešu īstenošanu, piemēram, valsts un pašvaldību iepirkumos definējot pasūtījumus, iepirkumu apjomus un transporta izdevumus. Arī būvnormatīvos var noteikt prasības, kas ir lokāli specifiskas, piedodot īpatnēju raksturlielumu, kas atbilst šai zonai, un materiāliem, kurus ražo Latvijā.

Ekonomikas ministrs noraida meža nozares pārstāvju ideju par prioritāro nozaru noteikšanu. Diskusijai vajadzētu būt par to, kādā veidā produktam pievienot kapitālu un noņemt šķēršļus. D.Pavļuts domā, ka meža nozarē sarežģītie jautājumi ir saistīti ar fragmentāciju šajā nozarē, zīmolvedību un spēju iekļūt piegādes ķēdēs. Tātad jārisina jautājumi par uzņēmuma stratēģiju, labvēlīgiem nosacījumiem un atbalstu nokļūšanai ārējos tirgos, bet kopumā - jārada vairāk pievienotās vērtības tepat, Latvijā.