Diemžēl Latvijas zinātnes prioritāri attīstāmie virzieni tika definēti pārāk plaši, un tie bija noteikti tikai četru gadu termiņam, kas ir pārāk īss laika periods zinātnē, lai notiktu kardinālas pārmaiņas tās potenciālā un kvalitātē, pat ieguldot tajā ievērojamus līdzekļus.
Kā jau iepriekš minēts, pēc IZM datiem, 2010. gadā vairāk nekā 60% zinātnieku Latvijā jau bija vecāki par 55 gadiem. Tāpēc, lai panāktu kāda tautsaimniecībai vitāli svarīga zinātnes virziena attīstību Latvijā, ir jāveic lieli ieguldījumi vispirms jaunas zinātnieku paaudzes izveidošanā, nodrošinot tiem pētniecībai nepieciešamos darba apstākļus (telpas un aparatūru), kā arī līdzekļus pašai zinātniskajai darbībai (stipendijas doktorantiem, līdzekļus disertācijas izstrādei nepieciešamajai literatūrai, materiāliem un aparatūrai) un stabilitātes izjūtu nākotnei (darbavietas garantijas par konkurētspējīgu atalgojumu). Un vēl – doktorantu darbu tēmas būtu jāsaskaņo ar ekonomikas vajadzībām, mērķtiecīgi ievirzot zinātni un pētniecību inovatīvās domāšanas gultnē, tas ir, orientējot uz praktisku mērķu sasniegšanai nepieciešamo pētniecību.
Šobrīd MK noteiktie prioritārie zinātnes virzieni nesakrīt ar prioritāri attīstāmiem ekonomikas virzieniem, kurus ir definējusi Ekonomikas ministrija. Kaut arī prioritāri attīstāmajiem virzieniem bija iespējams saņemt papildu finansējumu Valsts programmu projektu veidā, tomēr realitāte ir tāda, ka finansējums gala rezultātā tika saskaldīts gandrīz vai pa visām Latvijā pārstāvētajām zinātņu nozarēm, dodot visai apšaubāmu ieguldījumu stratēģiski svarīgo virzienu attīstībā. Piedevām vēl valsts programmām finansējums šogad ir būtiski samazināts, bet MK noteiktās prioritātes patiesībā nav atzīstami kā zinātņu virzieni.
Tā, piemēram, "veselība" nekādi nav zinātnes virziens, bet jēdziens, kas apzīmē cilvēka organisma stāvokļa atbilstības pakāpi normai. Līdz ar to uz atbilstību šādai definīcijai pretendē visas tās zinātņu nozares, kas varētu nodrošināt cilvēka veselību, kā medicīna, pārtikas zinātnes, farmācija, biotehnoloģija, bioloģija utt. Ņemot vērā arī to, ka prioritāri attīstāmie zinātnes virzieni tiek regulāri mainīti, bet inovācijām nepieciešamā infrastruktūra praktiski neeksistē, nopietni panākumi kādā no tiem, kā arī valsts programmu rezultātu iemiesošana jaunos produktos un tehnoloģijās vairumā gadījumu ir gandrīz vai neiespējami.
Un vēl – šobrīd jauno doktoru sagatavošana notiek galvenokārt par ESF līdzekļiem, bet nevis Latvijas valsts budžeta ieguldījumiem. Doktorantu gatavošana nenotiek pietiekamā apjomā un nav mērķtiecīga, tas ir, jaunie doktori pārsvarā netiek sagatavoti tajās nozarēs, kuras būtu nepieciešams attīstīt, lai nākotnē nodrošinātu ar augstākās kvalifikācijas speciālistiem tautas saimniecību un zinātni. Tā kā Eiropas Savienības līdzekļu izmantošana doktorantu stipendijām ir saistīta ar valsts apņemšanos nodrošināt, lai vismaz 50% stipendiju saņēmušo arī četru gadu laikā aizstāv savus promocijas darbus (citādi valstij ir jāatmaksā ES tās līdzekļi), tas nozīmē, ka promocijas darbu līmenis strauji kritīsies. Universitātes vienkārši nevarēs atļauties noraidīt vājus promocijas darbus.
"Līdz zinātniskajām institūcijām līdz 2011. gada 31. janvārim bija nonākuši tikai 22% no izglītībai un zinātnei paredzētā finansējuma."
Sākot ar 2010. gadu, Latvijas Zinātnes padomes (LZP) sastāvā ir iekļauti arī atsevišķu ministriju un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kas zināmā mērā līdzsvaro situāciju šajā institūcijā un samazina ieinteresēto personu – zinātnieku – īpatsvaru lēmumu pieņemšanā. Taču paliek atklāts jautājums, vai šādā veidā tiek garantēta zinātniski pamatotu lēmumu pieņemšana. Lai tādus varētu pieņemt, nepieciešams modelēt dažādus scenārijus un to ietekmi uz sagaidāmo rezultātu. Arī zinātnes un inovācijas jomā lēmumu pieņemšana nedrīkst balstīties uz atsevišķu politiķu vēlmēm, bet tai jābūt balstītai uz aprēķiniem un citu valstu pieredzes rūpīgu analīzi. Igaunijā, piemēram, ar situācijas modelēšanu nodarbojas Nākotnes pētījumu institūts un vēl piecas citas zinātniskās institūcijas. Tāpēc lēmumu pieņēmēju rīcībā ir dažādu rīcības scenāriju ietekmes analīzes dati.
Nav noslēpums, ka Latvijas valsts zinātnes politika šodien ir novedusi pie katastrofālas zinātniskā potenciāla sadrumstalotības, jo šobrīd valstī ir jau vairāk nekā 130 zinātnisko institūciju, bet zinātnieku skaits kopš 90. gadu beigām nav būtiski palielinājies. Arī 2009. gadā LZP pieņemtie lēmumi par to, ka zinātnes projektiem nosakāmi minimālie un maksimālie finansējuma apjomi katram atsevišķam projektam un vienotas stundu likmes, ir solis pareizā virzienā. Bet vēl joprojām šie projekti ir par sīkiem, jo paredz, ka projektā piedalās tikai trīs līdzstrādnieki.
Arī finansējuma piešķiršana tikai vienam gadam un atskaišu pieprasīšana jau pēc astoņu mēnešu darba (līdz septembrim jāpiesaka pieprasījumu projekts finansējuma turpinājumam) ir nepamatota. Ja tēmā nav bijusi iepriekšēja iestrāde, nevar gaidīt, ka astoņu mēnešu laikā tiks iegūti un apkopoti tāda līmeņa un apjoma rezultāti, kuri uz atskaites pieņemšanas brīdi jau ir akceptēti publicēšanai zinātniska raksta veidā labākajos pasaules zinātniskajos žurnālos. Tas nozīmē, ka nekādu jaunu tēmu uzsākšana no nulles šo projektu ietvaros nav iespējama. It īpaši tas attiecas uz jauno zinātnieku mēģinājumiem iekļūt finansējuma saņēmēju pulkā.
Problēmas ES līdzekļu apguvē un izmantojumā
Attiecībā uz ES līdzekļu piesaisti zinātnei 2007.-2013. gada plānošanas periodā jākonstatē: līdz zinātniskajām institūcijām līdz 2011. gada 31. janvārim bija nonākuši tikai 22% no izglītībai un zinātnei paredzētā finansējuma. Un ar šo līdzekļu apgūšanu un izmantošanu ekonomikas konkurētspējas attīstībai saistās vairākas nopietnas problēmas.
Pirmā no tām ir nesaskaņota un nekoordinēta šo programmu ieviešana. Loģiski būtu, ja vispirms tiktu atvērtas programmas, kuras paredzētas zinātnes infrastruktūras attīstībai, it īpaši inovatīvajai pētniecībai nepieciešamās infrastruktūras izveidei. Tāda šobrīd Latvijā neeksistē. Pēc tam, kad attiecīgā infrastruktūra (tehnoloģiju pārneses un eksperimentālās ražošanas centri, kompetences centri, kā arī citi pielietojamās un inovatīvās pētniecības objekti utt.) izveidota, būtu jāatver ERAF Jauno produktu un tehnoloģiju izstrādes un ES Cilvēkresursu piesaistes zinātnei programmu aktivitātes.
Diemžēl ir noticis pilnīgi pretējais: 2009. gada nogalē tika uzsākta aktivitātes "Cilvēkresursu piesaiste zinātnei" īstenošana, bet ar 2010. gada 1. novembri – ERAF finansētā jauno produktu un tehnoloģijas izstrādes programma.
"Ministru kabineta noteiktie prioritārie zinātnes virzieni nesakrīt ar prioritāri attīstāmiem ekonomikas virzieniem, kurus ir definējusi Ekonomikas ministrija."
Nu situācija ir tāda, ka cilvēkresursi tika piesaistīti pašu jauno zinātnieku iecerētām tēmām, kam būtībā nav tieša sakara ar tiem projektiem, kuri veltīti jauno produktu un tehnoloģiju izstrādei ERAF projektos. Vēl vairāk – cilvēkresursu piesaistes projektos tiek doti līdzekļi zinātnei piesaistītā personāla algām, bet materiāli, telpas, aparatūra jānodrošina zinātniskajām institūcijām. Turklāt atļauto stundu likmju apmēri abās programmās atšķiras. Līdz ar to jaunpienācēji zinātnē par to pašu darbu var saņemt vairāk nekā pieredzējušais zinātniskais personāls.
Toties to programmu praktiska īstenošana, kuras bija paredzētas inovācijai nepieciešamo telpu izbūvei un aparatūras iegādei, nav uzsākta joprojām. Šajā virzienā bija paredzēta IZM kompetencei atbilstošā apakšprogramma "Zinātnes infrastruktūras atjaunošana" un Ekonomikas ministrijas iecerētā tā saucamā Kompetences centru programma. Pēdējā sākotnēji bija domāta, lai nodrošinātu kompetences centru izveidi prioritāri attīstāmo ekonomikas nozaru zinātniski tehniskajam atbalstam, tajos plaši iesaistot nozaru vadošās zinātniskās institūcijas un inovatīvos uzņēmumus.
Tagad ir skaidrs, ka nekādu potenciāla ziņā nozīmīgu kompetences centru izveide netiks realizēta, jo kompetences centri darbosies vairāk kā pasūtītāji, bet savu nozarei nepieciešamo infrastruktūru tikpat kā neveidos. Un nozaru vadošo zinātnisko institūciju, kā arī vadošo nozares uzņēmumu ieguldījums šādu kompetences centru veidošanā nedrīkstēs pārsniegt 25% no kompetences centra kapitāldaļām. Pārējās kapitāldaļas kompetences centros pieder nozares mazajiem uzņēmumiem.
Kaut arī šķiet tikai loģiski, ja valsts perspektīvo ekonomikas nozaru atbalstam pieskaņotu valsts pasūtījumu zinātnei un inovācijai, tas tomēr nenotiek. To nozaru izvēle, kādās tiek veidoti kompetences centri, netika saskaņota ar jaunveidojamo Valsts nozīmes pētniecības centru (VNPC) sarakstu, kuru MK jau ir noteicis.
Tomēr nav zināms, kā šo VNPC veidošanās izvērtīsies, jo potenciālie to dalībnieki joprojām ir neziņā par to, vai tiks apstiprinātas viņu iecerētās VNPC veidošanas stratēģijas, kuras jāsaskaņo visām centrus veidot uzaicinātajām zinātniskajām institūcijām. Kaut arī pēc MK noteiktas formulas tika aprēķināts katrai zinātniskajai institūcijai potenciāli pieejamais finansējums, tās zinātniskās institūcijas, kurām atbilstoši to iepriekšējiem sasniegumiem pienākas relatīvi mazāks finansējums, nekavējas izmantot savas tiesības nesaskaņot VNPC kopējo stratēģiju, tādējādi piespiežot spēcīgākās institūcijas atdot daļu no sava finansējuma vājākajām institūcijām. Līdz ar to tiek diskreditēts pats princips atbalstīt tos, kas ir pierādījuši savu spēju strādāt efektīvāk.
Un pats galvenais – Zinātniskās infrastruktūras atjaunošanas programma tiks realizēta divās kārtās. Pirmajā tiks finansēti projekti, kuriem 85% piešķirs no ES līdzekļiem, bet 15% jāsedz nacionālajam līdzfinansējumam. Kur ņemt un kā nodrošināt līdzfinansējumam nepieciešamos līdzekļus - šajā jautājumā joprojām valda neziņa un nedrošība.
Paredzams, ka vēl grūtāk klāsies ar tā saucamo saimnieciski orientēto zinātnes infrastruktūras projektu īstenošanu, kuri paredzēti kā otrās kārtas projekti. Šajos projektos līdz 50% no līdzfinansējuma būs jāatrod pašam projekta iesniedzējam. Tā kā valsts zinātniskajām institūcijām vienām pašām tas noteikti nav pa spēkam, tām būs nepieciešams meklēt partnerus privātajā sektorā. Pie tam joprojām nav skaidrs, kāda būs šo projektu finansēšanas shēma un vai valsts institūcijām būs pieejams avanss, kā arī lēti kredītresursi. Ja to nebūs, tad programma būs lemta neveiksmei.
Tieši ar šādām problēmām valsts zinātniskās institūcijas jau sadūrās ERAF programmas projektu sakarā. IZM līdz pēdējam brīdim nevarēja sniegt skaidru atbildi uz jautājumu, vai projektiem būs vai nebūs pieejams avanss un vai valsts piešķirs līdzfinansējumu, vai arī to būs jānodrošina pašiem projekta pieteicējiem.
Tāpēc tās zinātniskās institūcijas, kas nevēlējās uzņemties neattaisnojamus finansiālos riskus, pieteicās daudz mazākam projektu apjomam, nekā tās būtu varējušas īstenot, radot jaunus eksportspējīgus projektus un tehnoloģijas. It īpaši tas attiecas uz projektiem, kuru rezultātos ir tieši ieinteresēti Latvijas uzņēmēji, tas ir, projektos ar privātā kapitāla piedalīšanos.
Šobrīd nav īsti skaidrs, kā būs ar zinātniskās infrastruktūras projektu finansēšanas noteikumiem, kas orientēti uz komercializējamu rezultātu. Tas savukārt nekādi neveicina investoru piesaisti, kā arī attur lielu projektu plānotājus no nepieciešamo priekšdarbu veikšanas, tas ir, no ieguldījumiem projektu ilgtspējas analīzē, projekta skiču un detaļās izstrādāta biznesa plāna izveidē.
No iepriekš minētā izriet, ka tad, kad jaunie, inovatīvai pētniecībai piemēroti infrastruktūras objekti beidzot būs izveidoti, finansējums cilvēkresursu nodrošināšanai un ERAF projektiem jau būs beidzies. Bet, tā kā inovācija reāli nav iespējama bez atbilstošas infrastruktūras, tad var sagaidīt, ka vairums ERAF projektu līdz reālam produktam vai ražošanai derīgai tehnoloģijai nemaz nenovedīs. Un ko darīt tālāk ar izgudrojumiem, kādi neapšaubāmi radīsies, ja to patentēšanai un patentu uzturēšanai paredzētie līdzekļi beigsies līdz ar ERAF projektu īstenošanas beigu datumu? Kas tādā gadījumā finansēs to patentēšanu un uzturēšanu?
Otra, ļoti nopietna problēma jauno produktu izstrādē ir tā, ka Latvijas valsts ir praktiski pilnībā atteikusies no zinātniskās literatūras iegādes. No zinātniskajām datu bāzēm tiek iepirkta tikai viena (Science Direct), bet visas pārējās, tostarp prioritāri atbalstāmajām zinātņu nozarēm nepieciešamās, tādas kā Science Finder, PubMed, Derwent u.c. valsts neiegādājas. Līdz ar to zinātniekiem ir ārkārtīgi ierobežotas iespējas sekot līdzi jaunākajiem sasniegumiem zinātnē un pētniecībā un nav arī iespējas noskaidrot, vai netiek "izgudrots velosipēds". Absolūti nav saprotams, kā IZM un mūsu valdība kopumā iedomājas zinātnisko un pētniecisko darbu bez pieejas zinātniski tehniskajai informācijai, tai skaitā patentu literatūras datu bāzēm.
Trešā problēma ir tāda, ka iepriekšējā sasaukuma Saeima iemanījās Latviju padarīt par vienīgo valsti Eiropas Savienībā, kurā par valsts budžeta līdzekļiem radīts izgudrojums pieder valstij un nevar tikt komercializēts.
Tādas strauji progresējošas valstis kā Somija, Norvēģija un citas jau sen ir nonākušas pie secinājuma, ka par publiskajiem līdzekļiem rodas nevis paši produkti (rūpnieciskā īpašuma objekti), bet gan tikai idejas par iespējamo produktu. Lai zināšanas patiešām pārtaptu jaunā produktā, papildus ir nepieciešami vēl arī lieli ieguldījumi inovācijā un izgudrojumu patentaizsardzībā. Bet tos piesaistīt ir iespējams tikai tad, ja izgudrotājs ir tieši ieinteresēts ideju pārvērst produktā, tas ir, dibina start up vai spin of kompānijas, ieguldot tajās savu izgudrojumu un piesaistot inovācijai privātos līdzekļus. Savukārt privātais kapitāls idejas patentēšanai un produkta izstrādei būs pieejams tikai tad, ja tā tiesības uz šo intelektuālo īpašumu nebūs jādala ar valsti.
Šobrīd Latvijas valsts nepiešķir līdzekļus publiskā sektora institūciju izgudrojumu patentēšanai un patentu uzturēšanai spēkā un negrib to ļaut arī izgudrotājiem. Tāpēc daudzas idejas tiek vienkārši nopublicētas un gandrīz nekādu labumu Latvijas tautas saimniecībai nedod.
"Latvijas valsts nepiešķir līdzekļus publiskā sektora institūciju izgudrojumu patentēšanai un patentu uzturēšanai spēkā un negrib to ļaut arī izgudrotājiem."
Vai tā tas būs arī turpmāk, ir atkarīgs no tā, vai valsts ierēdņi un deputāti spēs mainīt savu sociālistisko pieeju izgudrošanai un inovācijai, vai tie būs spējīgi pārņemt veiksmīgāko valstu pieredzi šajā jomā. Bet tās jau sen ir secinājušas, ka valsts nodokļu veidā no jaunajiem produktiem var iegūt nesalīdzināmi vairāk nekā tad, ja tā mēģina uzurpēt izgudrotāja tiesības uz intelektuālo īpašumu, ko tas ir radījis. Jo reāli valsts pati nespēj šos izgudrojumus pārvērst komerciāli veiksmīgos produktos un tādējādi atgūt zinātnē ieguldītos līdzekļus, un veicināt valsts eksportspēju.
Ceturtā problēma ir tā, ka uzņēmējiem pietrūkst līdzekļu inovācijai, bet esošie inovāciju atbalsta instrumenti ir pārāk lēnīgi, pārlieku birokratizēti un nedarbojas pastāvīgi. Pie tam no banku sektora saņemt atbalstu inovācijai ar pieņemamiem noteikumiem šobrīd praktiski nav iespējams.
Tāpēc ir nepieciešams par publiskiem līdzekļiem izveidot Inovāciju atbalsta fondu, kura galvenais mērķis būtu nevis nopelnīt uz inovatīvo uzņēmēju rēķina, izmantojot publiskos finanšu resursus, bet gan atbalstīt inovāciju, lai iespējami ātri rastos konkurētspējīgi produkti un tehnoloģijas. Valsts tad būtu ieguvēja no ekonomikas izaugsmes un eksporta apjoma pieauguma, nevis palīdzētu banku sektoram attīstīt to kreditēšanas biznesu.
Piektā problēma ir saistīta ar to, ka Latvijas valsts nekādi neatbalsta tos uzņēmējus, kas izvēlas investēt publiskā sektora zinātnē, piemēram, zinātnes infrastruktūras objektos. Ja Lietuvā uzņēmēji saņem ļoti lielas nodokļu atlaides, ja tie dod līdzfinansējumu zinātnes projektiem, Latvija to nedara. Līdz ar to uzņēmēji nav ieinteresēti ilgtermiņa ieguldījumu veikšanā publiskā sektora zinātnē un inovācijā.
